Click here to edit.
Skumju spārni
Tumsa visapkārt man plešas
Kā milzīgi melni spārni.
Degoši sarkanām acīm
Smagnēju putnu tie nes.
Ietīt un ievīstīt melno spārnu vēdās
Mani tie vēlas.
Ienes sirdī skumjas tik smagas
Kā no dziļākās pazemes.
Labi, pieņemu smeldzi šo dziļo
Un bezgala tumšo.
Ienāk dvēs`lē kā nakts tā
Bez zvaigznēm, kas samtaini spīd.
Vienkārši baudīšu sāpes,
Kuru būtība apslēpta bezdibens dzīlēs,
Par kurām vien jausma
Manā dziļākā apziņā slīd.
Vai patiešām tās būtu
Visas pasaules mokas un sāpes,
Kas pār mani kā satumsis
Negaisa mākonis krīt?
Lai jau ir. Ja tā vajag,
Tad izdzeršu kausu kā slāpēs.
Ja tas jāizdzer - dzeršu ar baudu,
Kaut arī asaras rit...
Melnie spārni ietin tik baisi un maigi
Pazūd viss, kas ir bijis,
Un tu pēkšņi esi nekas.
Velti meklēt izeju - nevar to atrast,
Jo tu esi(vai neesi) vietā, kas saucas
"nekur".
Apkārt plešas vien tumsa
Kā migla samtaini maiga,
Un tu kopā ar to esi vienmēr
Un kopā visur.
Nu tev ļauts ir vairs neslēpties,
Vienkārši vari, kā vēlies -
Būt vai nebūt.
Nemūžam nekur. Vai arī - it visā,
Visur.
MIERINĀJUMS.
Tik viegli kā vēsma
Pārlido eņģelis maigs.
Stāstot,brūces ka sadziedēs
Mūžīgais Laiks.
Spārnu vēzieniem viegliem
Un baltiem kā sniegs
Tas aizslauka visu,
Kas netīrs un lieks.
Tad redzi pasaulē
Visu , kā ir,
Jo nokritis plīvurs,
Kas no Mūžības šķir.
Un zini skaidri,
Kas bijis, kas būs,
Ka jūtas – vien patiesās
Nesarūs.
Vaicājot Liktenim.
Paldies par izmisumu, sāpēm, skumjām,
Kas man ir jāpārdzīvo vēl un vēl.
Tās, izbērtas uz manas galvas,
Kā gailējošas ogles kvēl.
Nu, paklau, domā , ka man nesāp ?
Cik pārbaudījumu vēl būs?
Vai tiešām jābaidās ,ka mierā
Sirds mana slinkā neierūs?
No sāpju brūcēm nedzīstošām
Jau dvēs`le cieta taps kā krams,
Bet varbūt superjūtīga un maiga?
Tas pagaidām vēl nezināms.
“ Man kāda daļa ir par sirdi tavu?!
Man darbs ir jādara un tas nav velts-
Vien dedzinoši karstā gunī
Tiek atšķirots no gružiem zelts.”
Taureņa vārsmas.
Nosēžos tev uz pleca
Kā taurenis trausls
Un mūžības vārsmas
Tev čukstu pie auss.
Par pasaulēm tālām,
Kas zināmas mums,
Kur ikdiena bālē,
Un nav par ko skumt.
Tur labi ik mirkli,
Jo esi tu tur,
Kur dzīvības dzirksti
Visuma Radītājs kur.
Tu vienkārši esi
Un būsi arvien
Kā mirdzoša gaisma,
Vien mīlu kas sien.
Šo pasauli svēto
Prāts tikai min,
Sirds viena ceļu
Turp atrast zin.
Bez tevis…
Tavu mīļo acu samtaino skatu
Man redzēt vien sapņos,
Kas skumji kā
Nakts.
Vai tiešām skaistais tikšanās mirklis
Ir dzirksts, kas pašai
Mūžībai
Zagts?
Es zinu, ka nedrīkstu tevi vairs redzēt,
Kad reālā dienas
Gaisma
Mirdz.
Ja vajag,tad varu dzīvot bez tevis,
Kaut arī skumjās
Slīkst mana
Sirds.
Bet dvēsele vienmēr būs pie tevis.
Kā sargeņģels vienmēr
Būšu tev
Klāt.
Tik viegli kā vēsma
Jūrmalas smilgās,
Kas neuzdrīkst tevi
Pat uzrunāt.
Lidojums.
Es elpoju dzejā,
Dzīvoju dejā,
Bet, šodien es lidošu
Dienvidu vējā!
Pār smaragda jūru,
Dimanta kalniem
Savu dvēseli buru
Lidot ilgu spārniem.
Mani smiekli skan vējā
Domas sagriežas dejā,
Un mirdzošu dzirksti
Metu tieši tev sejā!!!
Vai gribēsi lidot
Man līdzi pār klintīm,
Gar zvaigznēm mirdzot,
Vai paliksi smiltīs?
Manas pērles.
Es veru vārdus kā pērles,
Kas gaiši vizmo un mirdz,
Jo tajos nemaz nav domu,
Tajos ir tikai sirds.
Es sarunājos ar tevi,
Būvējot tiltu starp mums.
Tā dvēseles sarunājas,
Kur plašais debesjums.
Tur vispār nevajag vārdu.
Cits citu tur vienkārši jūt.
Un nav lišķīgo smaidu smārdu,
Viss liekais, mākslotais zūd.
Ja nevari runāt caur sirdi,
Tad paklusē tomēr mazliet,
Kamēr to vēsti dzirdi,
Līdz sirdij kam jāaiziet.
Mīlot.
Rožainos mākoņos uzlaukst
Zilā debess pirms
Rieta.
Vai tiešām, brīnišķās rozes,
Jums pietrūkst uz zemes
Vietas?
Tāpat kā uz zemes, mākoņos
Dažkārt arī plaukst
Ziedi.
Lai krāšņāki būtu gan lēkti,
Gan arī saules
Rieti.
Tik ļoti Dievs mīlēja Zemi
Un debesi bezgala
Plašo,
Ka mirdzošos tērpos rotā
It visu, kas dzīvību
Dvašo.
Man jāiet tik viegli pa pasauli
Vizošo brīnumu
Klāto,
Soļiem maigiem un vijīgiem ,
Kā mīļu pasaku
Stāstot.
Kas man LIEPĀJA
Tā ne pilsēta, dvēseles stīga,
Dzīves uztveri mainīt kas liek,
Jūras dziesmās mūžīgās aijā,
Kad soļi ikdienā stieg
Viļņu šalkās un zeltainās smiltīs,
Prātu attīrīt, iedvesmu gūt,
Zemes dubļi un pasaules viltus
Kad dvēselei smagai liek būt.
Tad tu ieelpo Liepājas vējus,
Kas pie mums tik maģiski pūš
Un īpašs kļūst cilvēks, kam spēkus
Raisa vēju apdvestais mūžs.
Tumsa visapkārt man plešas
Kā milzīgi melni spārni.
Degoši sarkanām acīm
Smagnēju putnu tie nes.
Ietīt un ievīstīt melno spārnu vēdās
Mani tie vēlas.
Ienes sirdī skumjas tik smagas
Kā no dziļākās pazemes.
Labi, pieņemu smeldzi šo dziļo
Un bezgala tumšo.
Ienāk dvēs`lē kā nakts tā
Bez zvaigznēm, kas samtaini spīd.
Vienkārši baudīšu sāpes,
Kuru būtība apslēpta bezdibens dzīlēs,
Par kurām vien jausma
Manā dziļākā apziņā slīd.
Vai patiešām tās būtu
Visas pasaules mokas un sāpes,
Kas pār mani kā satumsis
Negaisa mākonis krīt?
Lai jau ir. Ja tā vajag,
Tad izdzeršu kausu kā slāpēs.
Ja tas jāizdzer - dzeršu ar baudu,
Kaut arī asaras rit...
Melnie spārni ietin tik baisi un maigi
Pazūd viss, kas ir bijis,
Un tu pēkšņi esi nekas.
Velti meklēt izeju - nevar to atrast,
Jo tu esi(vai neesi) vietā, kas saucas
"nekur".
Apkārt plešas vien tumsa
Kā migla samtaini maiga,
Un tu kopā ar to esi vienmēr
Un kopā visur.
Nu tev ļauts ir vairs neslēpties,
Vienkārši vari, kā vēlies -
Būt vai nebūt.
Nemūžam nekur. Vai arī - it visā,
Visur.
MIERINĀJUMS.
Tik viegli kā vēsma
Pārlido eņģelis maigs.
Stāstot,brūces ka sadziedēs
Mūžīgais Laiks.
Spārnu vēzieniem viegliem
Un baltiem kā sniegs
Tas aizslauka visu,
Kas netīrs un lieks.
Tad redzi pasaulē
Visu , kā ir,
Jo nokritis plīvurs,
Kas no Mūžības šķir.
Un zini skaidri,
Kas bijis, kas būs,
Ka jūtas – vien patiesās
Nesarūs.
Vaicājot Liktenim.
Paldies par izmisumu, sāpēm, skumjām,
Kas man ir jāpārdzīvo vēl un vēl.
Tās, izbērtas uz manas galvas,
Kā gailējošas ogles kvēl.
Nu, paklau, domā , ka man nesāp ?
Cik pārbaudījumu vēl būs?
Vai tiešām jābaidās ,ka mierā
Sirds mana slinkā neierūs?
No sāpju brūcēm nedzīstošām
Jau dvēs`le cieta taps kā krams,
Bet varbūt superjūtīga un maiga?
Tas pagaidām vēl nezināms.
“ Man kāda daļa ir par sirdi tavu?!
Man darbs ir jādara un tas nav velts-
Vien dedzinoši karstā gunī
Tiek atšķirots no gružiem zelts.”
Taureņa vārsmas.
Nosēžos tev uz pleca
Kā taurenis trausls
Un mūžības vārsmas
Tev čukstu pie auss.
Par pasaulēm tālām,
Kas zināmas mums,
Kur ikdiena bālē,
Un nav par ko skumt.
Tur labi ik mirkli,
Jo esi tu tur,
Kur dzīvības dzirksti
Visuma Radītājs kur.
Tu vienkārši esi
Un būsi arvien
Kā mirdzoša gaisma,
Vien mīlu kas sien.
Šo pasauli svēto
Prāts tikai min,
Sirds viena ceļu
Turp atrast zin.
Bez tevis…
Tavu mīļo acu samtaino skatu
Man redzēt vien sapņos,
Kas skumji kā
Nakts.
Vai tiešām skaistais tikšanās mirklis
Ir dzirksts, kas pašai
Mūžībai
Zagts?
Es zinu, ka nedrīkstu tevi vairs redzēt,
Kad reālā dienas
Gaisma
Mirdz.
Ja vajag,tad varu dzīvot bez tevis,
Kaut arī skumjās
Slīkst mana
Sirds.
Bet dvēsele vienmēr būs pie tevis.
Kā sargeņģels vienmēr
Būšu tev
Klāt.
Tik viegli kā vēsma
Jūrmalas smilgās,
Kas neuzdrīkst tevi
Pat uzrunāt.
Lidojums.
Es elpoju dzejā,
Dzīvoju dejā,
Bet, šodien es lidošu
Dienvidu vējā!
Pār smaragda jūru,
Dimanta kalniem
Savu dvēseli buru
Lidot ilgu spārniem.
Mani smiekli skan vējā
Domas sagriežas dejā,
Un mirdzošu dzirksti
Metu tieši tev sejā!!!
Vai gribēsi lidot
Man līdzi pār klintīm,
Gar zvaigznēm mirdzot,
Vai paliksi smiltīs?
Manas pērles.
Es veru vārdus kā pērles,
Kas gaiši vizmo un mirdz,
Jo tajos nemaz nav domu,
Tajos ir tikai sirds.
Es sarunājos ar tevi,
Būvējot tiltu starp mums.
Tā dvēseles sarunājas,
Kur plašais debesjums.
Tur vispār nevajag vārdu.
Cits citu tur vienkārši jūt.
Un nav lišķīgo smaidu smārdu,
Viss liekais, mākslotais zūd.
Ja nevari runāt caur sirdi,
Tad paklusē tomēr mazliet,
Kamēr to vēsti dzirdi,
Līdz sirdij kam jāaiziet.
Mīlot.
Rožainos mākoņos uzlaukst
Zilā debess pirms
Rieta.
Vai tiešām, brīnišķās rozes,
Jums pietrūkst uz zemes
Vietas?
Tāpat kā uz zemes, mākoņos
Dažkārt arī plaukst
Ziedi.
Lai krāšņāki būtu gan lēkti,
Gan arī saules
Rieti.
Tik ļoti Dievs mīlēja Zemi
Un debesi bezgala
Plašo,
Ka mirdzošos tērpos rotā
It visu, kas dzīvību
Dvašo.
Man jāiet tik viegli pa pasauli
Vizošo brīnumu
Klāto,
Soļiem maigiem un vijīgiem ,
Kā mīļu pasaku
Stāstot.
Kas man LIEPĀJA
Tā ne pilsēta, dvēseles stīga,
Dzīves uztveri mainīt kas liek,
Jūras dziesmās mūžīgās aijā,
Kad soļi ikdienā stieg
Viļņu šalkās un zeltainās smiltīs,
Prātu attīrīt, iedvesmu gūt,
Zemes dubļi un pasaules viltus
Kad dvēselei smagai liek būt.
Tad tu ieelpo Liepājas vējus,
Kas pie mums tik maģiski pūš
Un īpašs kļūst cilvēks, kam spēkus
Raisa vēju apdvestais mūžs.