LĀSTS
Es bieži savā darbā atbrīvoju cilvēkus no ļaunuma, lāsta , negatīvām enerģijām ar vasku, noņemot šīs ietekmes un enerģijas. Es zinu kādu ļaunumu lāsti , negatīvās enerģijas un ļaunas enerģijas nodara cilvēkam. Gaidot trešo bērniņu, lāstu uz nāvi man bija uzlikusi kāda sieviete. Zināju,ka eksistē ļaunie spēki, bet tomēr biju optimistiski un pozitīvi domājoša sieviete, nespēju iedomāties,ka iespējams otram nodarīt tādu ļaunumu, ka cilvēkam pēkšņi visa dzīve sagriežas kājām gaisā, ka neveicas darbā, zaudē veselību, un pat var aiziet no dzīves. Man tā šķita tumsonība, likās – tādus pekstiņus izdomā tie, kas negrib strādāt, nevēlas vainu saredzēt sevī. Bet, biju spiesta tam noticēt, kad pati ar šo ļaunumu saskāros. Gaidot bērnu, piepeši man kļuva ļoti smagi. Bija nelabi ap dūšu, nevarēju neko ieēst. Naktī gulēju tikai divas stundas – no diviem līdz četriem - , kad gar mūsu māju pieklusa satiksme. Neizgulējusies un spēkus neatjaunojusi grīļodamās gāju uz darbu. Bija sajūta, ka lēnām mirstu. Aizgāju pie ārsta, bet man nekadas vainas neatklāja. Nezināju arī nevienu tantīti, pie kuras vērsties pēc palīdzības, pašai vien bija jātiek ar sevi galā.
Bet, tad kādu vakaru, pārbraucot no viesībām, vīrs un bērni aizgāja gulēt, bet es iegāju virtuvē padzert tēju. Mājā valda klusums, pēkšņi dzirdu sievietes balsi sakām : „ Tu esi vien.” Jā, esmu viena, nodomāju. Un tajā brīdī man sevis kļuva neizsakāmi žēl, bija sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīga. Tad sievietes balss pavēloši mudina : „ Ko tu vēl te dari ! Tu taču nevienam neesi vajadzīga, ej , paņem striķi un pakaries!” Kā nohipnotizēta sāku domāt, kur saimniecības ēkā atrodas striķis... Īstenībā mani atgrieza durvju zvans. Kā atmodusies no transa, es tai sievietei skaļi pateicu: „ Ej, pati pakaries!” Bija atnākusi mamma.
Drebuļi un nepatīkamas sajūtas turpinājās. Kādu vakaru, bezmiega mocīta un izmisusi prātoju, ko iesākt, jo sapratu, ka varu aiziet bojā ne tikai es, bet arī mans bērns. Nezinu, vai kāds man to pateica vai pati atcerējos par Latviešu tautas buramvārdu grāmatu, kas bija manai mammītei. Sameklēju grāmatu, atšķīru vārdus lāsta noņemšanai un vairākas reizes sveces gaismā tos no sirds noskaitīju. Tuff!- jutu, ka kaut kas smags, karsts, netīrs, saindēts no manis aiziet. Es pati sev noņēmu lāstu!”
Man ir aizdomas,kas ir tā sieviete, kas man uzlika lāstu, bet, lai cik atriebība būtu salda, negatavojos atdarīt. Kad lāstu noņem, tas ar bumeranga efektu trāpa tam, kas to ir pasūtījis. Gandrīz katru dienu man nākas cilvēkus atbrīvot no lāsta un es aizvien brīnos par to muļķību, ļaunumu, kas ir cilvēkos. Viņi nesaprot, ko dara. Arī pati joprojām neesmu no tā pasargāta. Kad man piepeši parādās neparastas sajūtas, sāk šķobīties veselība, vēl darbā kaut kas nav kārtībā, kārtis parāda lāstu, tad es to sev noņemu, un viss nostājas savā vietā.
Pret visiem eju ar tīru sirdi. Palīdzu arī tiem, kas , vēlot ļaunu citiem, lāstu dabūjuši kā sodu. Tādās reizēs ne vienmēr izdodas to noņemt, cilvēkam var kļūt pat sliktāk. Kad to redzu, cilvēkam pasaku,lai viņš pārdomā savu rīcību un mēģina ar izlīdzināt pāridarījumu. Reiz kādai sievietei pēc negatīvas enerģijas noņemšanas nepatīkamās sajūtas atkal parādījās. Kad sākām meklēt iemeslu, viņa ar asarām acīs atcerējās, ka lielās dusmās kādam cilvēkam uzbļāvusi – kaut tu nosprāgtu! Jā, viņš bija slikti rīkojies, bet tas nedeva vaļu viņu nolādēt. Nožēlojot savu rīcību, lūdzot piedošanu, izdevās atbrīvoties no nobūruma. Dažreiz grūti izprast cilvēku rīcību, viņi rīkojas kā „suns uz siena kaudzes”.
Bet, tad kādu vakaru, pārbraucot no viesībām, vīrs un bērni aizgāja gulēt, bet es iegāju virtuvē padzert tēju. Mājā valda klusums, pēkšņi dzirdu sievietes balsi sakām : „ Tu esi vien.” Jā, esmu viena, nodomāju. Un tajā brīdī man sevis kļuva neizsakāmi žēl, bija sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīga. Tad sievietes balss pavēloši mudina : „ Ko tu vēl te dari ! Tu taču nevienam neesi vajadzīga, ej , paņem striķi un pakaries!” Kā nohipnotizēta sāku domāt, kur saimniecības ēkā atrodas striķis... Īstenībā mani atgrieza durvju zvans. Kā atmodusies no transa, es tai sievietei skaļi pateicu: „ Ej, pati pakaries!” Bija atnākusi mamma.
Drebuļi un nepatīkamas sajūtas turpinājās. Kādu vakaru, bezmiega mocīta un izmisusi prātoju, ko iesākt, jo sapratu, ka varu aiziet bojā ne tikai es, bet arī mans bērns. Nezinu, vai kāds man to pateica vai pati atcerējos par Latviešu tautas buramvārdu grāmatu, kas bija manai mammītei. Sameklēju grāmatu, atšķīru vārdus lāsta noņemšanai un vairākas reizes sveces gaismā tos no sirds noskaitīju. Tuff!- jutu, ka kaut kas smags, karsts, netīrs, saindēts no manis aiziet. Es pati sev noņēmu lāstu!”
Man ir aizdomas,kas ir tā sieviete, kas man uzlika lāstu, bet, lai cik atriebība būtu salda, negatavojos atdarīt. Kad lāstu noņem, tas ar bumeranga efektu trāpa tam, kas to ir pasūtījis. Gandrīz katru dienu man nākas cilvēkus atbrīvot no lāsta un es aizvien brīnos par to muļķību, ļaunumu, kas ir cilvēkos. Viņi nesaprot, ko dara. Arī pati joprojām neesmu no tā pasargāta. Kad man piepeši parādās neparastas sajūtas, sāk šķobīties veselība, vēl darbā kaut kas nav kārtībā, kārtis parāda lāstu, tad es to sev noņemu, un viss nostājas savā vietā.
Pret visiem eju ar tīru sirdi. Palīdzu arī tiem, kas , vēlot ļaunu citiem, lāstu dabūjuši kā sodu. Tādās reizēs ne vienmēr izdodas to noņemt, cilvēkam var kļūt pat sliktāk. Kad to redzu, cilvēkam pasaku,lai viņš pārdomā savu rīcību un mēģina ar izlīdzināt pāridarījumu. Reiz kādai sievietei pēc negatīvas enerģijas noņemšanas nepatīkamās sajūtas atkal parādījās. Kad sākām meklēt iemeslu, viņa ar asarām acīs atcerējās, ka lielās dusmās kādam cilvēkam uzbļāvusi – kaut tu nosprāgtu! Jā, viņš bija slikti rīkojies, bet tas nedeva vaļu viņu nolādēt. Nožēlojot savu rīcību, lūdzot piedošanu, izdevās atbrīvoties no nobūruma. Dažreiz grūti izprast cilvēku rīcību, viņi rīkojas kā „suns uz siena kaudzes”.
|